Viens

    Veikalss

    Veikals

    Divi

    Tris

    Cetri

    Skujene

    Neesmu dzejnieks, nevaru sarakstīt poēmu par Skujeni, neesmu komponists, nevaru uzrakstīt dziesmu, neesmu gleznotājs, nevaru gleznot ar krāsām. Bet es esmu skujeniete! Visas manas skaņas, krāsas un burti pārvēršas garšās! Tā es mīlu savu Skujeni!

    Ar skuju marmelādes un šokolādes konfektēm, sīrupiem, egļu dzinumu tējām un kondensātiem, saldētiem vai svaigiem egļu dzinumiem, skuju pirtsslotām un skuju kokteili inhalācijām. Pat ar Ziemassvētku eglītēm! Tās mēs izvēlamies no pameža, ne tās smuidrākās un kuplākās, tās, kurām tāpat nav lemts garš mūžs. Un esam tās nosaukuši “Eglīte-Neglīte”. Bet skaists jau nenozīmē tas, kas izskatās kā bilde. Svētkus nerada ārējs skaistums un tos uz paplātes pasniegt nevar! Svētki dzimst sirdī. Un katrs jauns produkts, ko radām savā gardumu darbnīcā, ir svētku diena. Un svētku mums daudz!

     

    Skujene crop

    Marmelāde.

    Tauta izdomājusi dažādus apzīmējumus cilvēka rokām un to darbiem: baltrocītis vai garnadzis, ar zelta rokām vai kā bez nagiem. Un kur tād vēl tie - ar zaļajiem īkšķīšiem! Nevienai no šīm kategorijām nepiederu, tāpēc izdomāju jaunu - cilvēki ar saldajiem īkšķīšiem.

    Kuram gan kādreiz bērnībā nav bijis sapnis - strādāt konfekšu fabrikā? Man noteikti! Bet, uzsākot saimniekošanu, sen bija aizmirsts tāds bērnišķīgi naivs sapnis. Tas atnāca un piepildījās pats no sevis. Viena ideja noveda pie citas, viens padarīts darbs prasīja pēc nākamā. Un tagad man ir pašai sava "rūpnīca", sava saldumu darbnīca. Un marmelāde ir mans meistarstiķis. Pateicoties "saldajiem īkšķīšiem" nevajadzēja ne eksperimentēt, ne veikt izpētes. Veni, vidi, vici! Standarta recepti nedaudz pārveidoju vadoties tikai pēc sajūtām, šo to pieliku, šo to atņēmu, un 2010.gadā tapa pirmās marmelādes konfektes ar Indrānu vārdu.

    Sākās viss ar ķirbjiem. Visas recepšu grāmatas jau bija izšķirstītas, meklēti pielietojumi un realizācijas iespējas. Sukāžu bums vēl nebija sācies, tāpēc sāku ar tām. Jāteic, ķirbju sukādes nemaz nav peļamas, arī tad, ja ķirbja kā neēdama produkta pozīcijas ir diezgan spēcīgas. Bet, gluži kā daudzām zālēm ir blakusparādības, arī ķirbju sukādēm ir neizbēgama "blakne" - salds sīrups, kas pat vislielākajam ķibjumīlim liek šķebināties. Var, protams, atrast pielietojumus, piemēram, kūkas, piparkūku mīkla, maize, krēms, zefīrs, bezē. Bet tikai tad, ja sukādes sagatavo vienreiz gadā savām vajadzībām, ne ražošanā. Tur jāmeklē papildu realizācijas iespējas, vai pašam jākļūst par maizes un kūku cepēju. Man radās doma šo ķirbju sīrupu sarecināt un pārvērst par marmelādi. Neesmu pārtikas tehnologs, zināju tikai to, ka marmelādes ražošanā izmanto pektīnu. Tā bija kā taustīšanās tumsā, bet "paslēpes" vienmēr ir bijusi mana mīļākā rotaļa. Un tas gandarījums, kad esi atradis meklēto! Un turklāt garša neliek vilties! Jā, ķirbi jūt! Ja pasaka. Nezinātājs tikai laiza pirkstus.

    Bet "saldie īkšķīši" - tie nav tikai ekstremitāte. Tā pa druskai ir arī smadzeņu darbība, radošums un neapstāšanās pie sasniegtā. Indrānu produktu klāstā vienmēr ir bijis arī pieneņu un sarkanā āboliņa sīrups. Un, ja ir sīrups, tad kāpēc ne marmelāde? Un, ja sīrupu var taisīt no pienenēm, kāpēc ne no ugunspuķēm, viršiem un kumelītēm? Un visbeidzot - kāpēc ne marmelāde šokolādē - tumšajā vai baltajā? Un tā ik pēc noteikta intervāla saldumu darbnīca nāk klajā ar jaunu piedāvājumu. Un receptes nav nekur nošpikotas, iedvesmu dod daba, lauku dzīvesstils, rudens raža, Ziemassvētku noskaņa, plaukstošu lapu aromāts un ziedošo pļavu krāsas.

    Par to liecina konfekšu paciņas ar uzrakstiem "Visa laba Jāņu zāle", "Piparkūka" vai "Asorti" un, jā, jautrībai arī "Alus" un "Martini".

    Ķirbji, pienenes, sarkanais āboliņš, liepu ziedi, kliņģerītes, kļavu ziedi, piparmētras, piparkūku garšvielas, rupjmaize, ķimenes, bietes, alus, vermuts, virši, ugunspuķes, kumelītes, hibiski, egļu dzinumi, pīlādži.

    Tāda ir buķete, kuras garaiņi ik dienu virmo virs Indrānu saldumu katliem.

    Un būs vēl!

    ... ar ko tu sācies?

    Tāpat kā slavenajā darbā tiek uzdots jautājums - Dziesma, ar ko tu sācies?, - tāpat es bieži uzdodu sev jautājumu - ar ko tu sācies - mans kaktiņš, mans stūrītis zemes manos Indrānos? Vai tas būtu Cēsu rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas 1988.gada 8.decembra lēmums par Miķeļa Leona dēla Antāna (mana tēta) zemnieku saimniecības izveidošanu Skujenes ciemā? Vai ieraksts Uzņēmumu Reģistrā 1992.gada aprīlī? Jebšu jāmeklē daudz, daudz senāk un dziļāk? Ar senāko atrodamo ierakstu Draudzes grāmatā par Annas Pulieris dz. Ruķis un Andža Puliera meitu Līzi (1843-1933), manu vecvecvecmāmiņu (3 x vec), kuras kapu kopiņu vēl diezgan viegli atrast Skujenes kapsētā netālu no kapličas? Varbūt mani meklējumi nav vainagojušies ar atklājumiem senākā pagātnē tamdēļ, ka senči nav bijuši nekādi turīgie, vien gājēji, un arī uzvārdu došana latviešu zemniekiem ap to laiku vien sākusies, kad dzimuši Anna un Andžs. Bet tas nebūt nav maz. Turklāt spēcīgākais izsekojamais dzimtas zars ar uzvārdu Ozols, kuram viena no pazarēm nes arī manu vārdu, sakuplojis tik ļoti, ka ierakstiem manā Dzimtas Grāmatā drīz vairs nepietiks vietas. Un starp skujeniešiem maz tādu, kas nebūtu rados man, maniem pirmās, otrās un trešās pakāpes brālēniem un māsīcām. Astoņas paaudzes kopš Annas un Andža laikiem.

    Kaut kas sākas un kaut kas beidzas! Dažādi laiki un varas. Un Ozolu dzimtas atzars beidzot ticis pats pie sava pleķīša zemes. Sākumā tikai krūmi, ciņi un vecu ēku pamati, bet nu jau iekopta saimniecība ar ēku puduri, meža celiņu gar sēņu un ogu vietām un laipu no pirts uz dīķi. Varbūt šis ir tas īstais sākums? Kad brienu pa dzeltenu pļavu un atceros ierakstu vecā pavārgrāmatā par Pieneņu medu? Jā gan! Nopūšu putekļus no skolas laikā rakstīt sāktās recepšu burtnīcas un Indrānu "saldumu rūpnīca" sāk savu darbību. Ar pirmo produktu - pieneņu medu!

    ​​​​​​​Liene

    2008.g.

    Bilde1

    ekoprodukts

     

    Bilde2

    4035372

    Bilde3

    7227740

    Bilde4

    9826710 orig

    © Zemnieku saimniecība "Indrāni". Kontakttālrunis: +(371) 29-455-715