Marmelāde.
Tauta izdomājusi dažādus apzīmējumus cilvēka rokām un to darbiem: baltrocītis vai garnadzis, ar zelta rokām vai kā bez nagiem. Un kur tād vēl tie - ar zaļajiem īkšķīšiem! Nevienai no šīm kategorijām nepiederu, tāpēc izdomāju jaunu - cilvēki ar saldajiem īkšķīšiem.
Kuram gan kādreiz bērnībā nav bijis sapnis - strādāt konfekšu fabrikā? Man noteikti! Bet, uzsākot saimniekošanu, sen bija aizmirsts tāds bērnišķīgi naivs sapnis. Tas atnāca un piepildījās pats no sevis. Viena ideja noveda pie citas, viens padarīts darbs prasīja pēc nākamā. Un tagad man ir pašai sava "rūpnīca", sava saldumu darbnīca. Un marmelāde ir mans meistarstiķis. Pateicoties "saldajiem īkšķīšiem" nevajadzēja ne eksperimentēt, ne veikt izpētes. Veni, vidi, vici! Standarta recepti nedaudz pārveidoju vadoties tikai pēc sajūtām, šo to pieliku, šo to atņēmu, un 2010.gadā tapa pirmās marmelādes konfektes ar Indrānu vārdu.
Sākās viss ar ķirbjiem. Visas recepšu grāmatas jau bija izšķirstītas, meklēti pielietojumi un realizācijas iespējas. Sukāžu bums vēl nebija sācies, tāpēc sāku ar tām. Jāteic, ķirbju sukādes nemaz nav peļamas, arī tad, ja ķirbja kā neēdama produkta pozīcijas ir diezgan spēcīgas. Bet, gluži kā daudzām zālēm ir blakusparādības, arī ķirbju sukādēm ir neizbēgama "blakne" - salds sīrups, kas pat vislielākajam ķibjumīlim liek šķebināties. Var, protams, atrast pielietojumus, piemēram, kūkas, piparkūku mīkla, maize, krēms, zefīrs, bezē. Bet tikai tad, ja sukādes sagatavo vienreiz gadā savām vajadzībām, ne ražošanā. Tur jāmeklē papildu realizācijas iespējas, vai pašam jākļūst par maizes un kūku cepēju. Man radās doma šo ķirbju sīrupu sarecināt un pārvērst par marmelādi. Neesmu pārtikas tehnologs, zināju tikai to, ka marmelādes ražošanā izmanto pektīnu. Tā bija kā taustīšanās tumsā, bet "paslēpes" vienmēr ir bijusi mana mīļākā rotaļa. Un tas gandarījums, kad esi atradis meklēto! Un turklāt garša neliek vilties! Jā, ķirbi jūt! Ja pasaka. Nezinātājs tikai laiza pirkstus.
Bet "saldie īkšķīši" - tie nav tikai ekstremitāte. Tā pa druskai ir arī smadzeņu darbība, radošums un neapstāšanās pie sasniegtā. Indrānu produktu klāstā vienmēr ir bijis arī pieneņu un sarkanā āboliņa sīrups. Un, ja ir sīrups, tad kāpēc ne marmelāde? Un, ja sīrupu var taisīt no pienenēm, kāpēc ne no ugunspuķēm, viršiem un kumelītēm? Un visbeidzot - kāpēc ne marmelāde šokolādē - tumšajā vai baltajā? Un tā ik pēc noteikta intervāla saldumu darbnīca nāk klajā ar jaunu piedāvājumu. Un receptes nav nekur nošpikotas, iedvesmu dod daba, lauku dzīvesstils, rudens raža, Ziemassvētku noskaņa, plaukstošu lapu aromāts un ziedošo pļavu krāsas.
Par to liecina konfekšu paciņas ar uzrakstiem "Visa laba Jāņu zāle", "Piparkūka" vai "Asorti" un, jā, jautrībai arī "Alus" un "Martini".
Ķirbji, pienenes, sarkanais āboliņš, liepu ziedi, kliņģerītes, kļavu ziedi, piparmētras, piparkūku garšvielas, rupjmaize, ķimenes, bietes, alus, vermuts, virši, ugunspuķes, kumelītes, hibiski, egļu dzinumi, pīlādži.
Tāda ir buķete, kuras garaiņi ik dienu virmo virs Indrānu saldumu katliem.
Un būs vēl!